Pirmo reizi plašā sabiedrībā ar Latvijas valstiskuma ideju saistīti jautājumi tika izvirzīti 1905. gada revolūcijas laikā. Tie bija: prasība pēc tautas pašnoteikšanās, cīņā par jaunām pašvaldības iestādēm, prasībā pēc Latvijas autonomijas.

Valstiskuma ideja tika aktualizēta Pirmā pasaules kara gados. Šinī laikā pieauga latviešu nacionālā pašapziņa.

1917. gada novembrī Valkā notika Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) pirmā sesija. Galvenais dokuments, kuru tā pieņem, ir deklarācija „Ārvalstīm un tautām”. Tajā teikts, ka Latvija, kura apvieno Vidzemi, Kurzemi un Latgali, ir autonoma valstsvienība un ka ir jāsasauc Satversmes sapulce.

1918. gada 17. novembrī dažādu latviešu politisko partiju un etnisko minoritāšu (vāciešu, ebreju, krievu, lietuviešu, poļu) izvirzītie pārstāvji izveidoja Tautas padomi. Tā bija pirmā visas Latvijas iedzīvotāju pārstāvniecība. Par Tautas padomes priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Čaksti. Tautas padome pieņēma politisko platformu, kurā tika noteikta:

• Satversmes sapulces ievēlēšana;
• valsts forma – demokrātiska republika;
• suverēnā vara līdz Satversmes sapulces sasaukšanai pieder Tautas padomei, bet izpildvara – Latvijas Pagaidu valdībai. Par Pagaidu valdības vadītāju ievēlēja Kārli Ulmani.